Rūdolfs Heimrāts pie tekstildarba Rundāles pilij.Vai vēl ir ko pievienot?
Vienmēr var iešūt, ieaust vai ieadīt vēl vienu pavedienu. Daudz grūtāk ir saprast, vai tas tekstilijai patiešām ir vajadzīgs.
Rakstot vien dažas rindas par Rūdolfa Heimrāta simtgadi, piezogas pavisam vienkāršs jautājums – vai vēl ir ko pievienot?
Simtgades vienmēr mazliet mulsina. Tajās ir kaut kas ļoti skaists un vienlaikus mazliet neērts. Tās liek apstāties, paskatīties pagātnē un mēģināt pateikt kaut ko svarīgu. Bet bieži vien tieši tajā brīdī atkārtojam jau zināmo.
Varbūt jubilejas ir domātas kam citam? Varbūt tās ir reta iespēja nevis atkārtot atbildes, bet uzdot jautājumus? Piemēram, vai Heimrāts šodien atpazītu Latvijas tekstilmākslu? Vai priecātos par to? Vai viņam būtu iebildumi? Vai strīdētos? Vai arī pats meklētu jaunus ceļus?
Es nezinu.
Bet, jo ilgāk par to domāju, jo mazāk svarīga šķiet atbilde. Daudz interesantāks kļūst pats jautājums. Varbūt cilvēka nozīmi nenosaka tas, cik bieži viņa vārds parādās grāmatās, rakstos vai jubilejas uzrunās. To nosaka tas, ka pēc viņa kaut kas kļūst iespējams. Domājot par Heimrātu, tieši tas šķiet viņa lielākais mantojums. Viņš darīja to, kas viņa laikā bija iespējams, un palīdzēja veidot vidi, kurā tekstilmāksla Latvijā varēja nostiprināties kā patstāvīga nozare. Tas nenozīmē, ka viss, kas notika vēlāk, bija paredzams vai iepriekš ieplānots. Gluži otrādi. Daudzas no pārmaiņām, kas šodien šķiet pašsaprotamas, viņa laikā droši vien vēl nebija iedomājamas. Katra paaudze izdara to, kas tās laikā ir iespējams, un atstāj nākamajai iespēju iet tālāk.
Šī gada septembrī Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā tiks atklāta Rūdolfam Heimrātam veltīta izstāde, un gaidām arī viņa dēla Mārtiņa Heimrāta sastādīto grāmatu ar darbu reprodukcijām. Oktobrī Latvijas Mākslas akadēmijā būs skatāma studentu tekstildarbu izstāde. Grūti iedomāties precīzāku atbildi uz raksta sākumā uzdoto jautājumu. Ir vēl ko pievienot. Nevis Heimrātam, bet sarunai, kuru viņš palīdzēja aizsākt.
Rūdolfu Heimrātu pieminot
LTA valdes vārdā
Elīna Veilande-Apine