LMA Tekstila nodaļas maģistrantūras studentes Ilzes Rukšānes raksts SAJUST PILSĒTU, SAJUST TEKSTILU: KĀ AINAVA KĻŪST PAR AUDEKLU UN AUDEKLS - PAR AINAVU

foto un kolāža: Santa Matule

Sajust pilsētu, sajust tekstilu: kā ainava kļūst par audeklu un audekls – par ainavu

Autore: Ilze Rukšāne

Pilsētu tradicionāli uztveram kā struktūru – apbūvētu tīklojumu ar zaļām intervencēm, funkcionālu telpu, kas nodrošina dzīves un darba vietas un iespēju ērti pārvietoties no punkta A uz punktu B. Bet, ja palēninām soli un ļaujam sev ne tikai skatīties, bet sajust, pilsēta sāk “runāt”. Tā kļūst sajūtama kā audekls – daudzslāņains, pamatīgs, sataustāms, iesmaržojams. Katrs bruģakmens, katra iela, katrs logs, koks un krūms top par pavedienu lielākā pinumā – pilsētas audeklā. Līdzīgi ar tekstilu – ikdienā tas mums ir tik tuvu līdzās un kļuvis tik pašsaprotams, ka jāapstājas un jāsajūt, kā tas nemanāmi, maigi pieguļ ādai, mūsu visintīmākajām vietām, un kā virskārtā krāšņi gozējas. Katrs pavediens, velks un auds, katra šķiedra kļūst par ainavas mozaīku. Pilsētas ainava kā austa tekstilija un tekstila musturi kā austas pilsētas ainavas. Viss vienots – ainava un tekstils – savijas, sapinas, saplūst, satinas, savelkas, satiekas, savienojas, izaužas, iegriežas, iestiepjas, ieplūst.

Man pilsēta ir kā dzīvs audekls, kurā ieaustas emocijas, atmiņas un sapņi. Tā ir kā dzīva sistēma, kas mainās, elpo, reaģē. Un, esot šajā dzīvajā telpā, pēc 30 klusuma gadiem es atkal no jauna satikos ar tekstilu – nu jau ne tikai kā materiālu, bet kā pieredzi. Un ielas kļuva par velkiem, koki un krūmi par audiem, kas satur kopā velkus, ēkas par mezgliem, logi par spraugām šķidrautā, caur kurām ielīst gaisma. Un, vakarējot Daugavmalā, vēros, kā krastu koku saknes un Daugavas ūdeņi krāšņos rakstos caurauž manu pilsētu – lēni, bet vēsturiski precīzi. Un, sēžot Miera ielas kafejnīcā, lūkojos, kā cilvēku ikdienas gaitas kā diegi nemanāmi izvijas uz asfalta virsmas. Un mana pilsēta top par dzīvu, kustīgu tekstilu.

Tekstils, savukārt, tik intīms, tik tuvs – man, kā profesionālam ainavu arhitektam, kļūst par ainavu. Katrs darinājums, katrs audums kļūst par mikroainavu, kurā, ieskatoties, varu ieiet, pazust un sajust, būt kopā ar sevi – tikai sevi. Tas top par teritoriju, kas aicina apstāties, pieskarties, sajust. Tekstils rada jaunas telpas – apģērbu kā siltu pajumti, gultasveļu kā mieru, gobelēnu kā vēstījumu. Tajā ieaustas manas domas, laiks, pieredze. Tāpat kā ainava veido vidi, kurā esmu kā vienotā telpā, kā kopumā, tekstils rada vidi – nevis ap mani, bet manī.

Savienojumi, kas veido pilsētu – ceļi, tilti, takas, upes – ir līdzīgi pavedieniem tekstilā. Tie ir līnijas, kas ved, savieno, atklāj. Tajās ir ieausta kustība. Savukārt laukumi, parki, pagalmi, pilsētas meži ir kā audekla blīvākās vietas – koncentrētas, pulsējošas, pilnas ar dzīvību. Tekstilmākslā savienojumi ir ainavas sajūtu nospiedums, kas saglabā vietu ritmus, pārvērš ainavu par emocionālu pieredzi. Kad tekstilmākslinieks raugās uz pilsētu, viņš redz pinumu. Viņš redz, kā ūdens līnijas kļūst par šuvēm, kā koki atgādina mezglus, kā ēku fasādes sarunājas rakstu valodā. Viņš jūt, kā ainava auž cilvēku, un cilvēks – ainavu. Viņš redz, kā tekstils turpina to, ko daba un pilsētvide iesākušas.

Abas pasaules saplūst ne tikai fiziski, bet arī emocionāli un simboliski. Gan ainava, gan tekstils ir būvēti no pacietības. Ainava veidojas lēni – koks aug gadu desmitiem, pilsētas izplešas gadsimtu laikā, upe izgrauž krastus tūkstošgadēs. Arī tekstils prasa laiku – katrs diegs, katrs dūriens, katra mezgla sasiešana, katrs ieaustais auds ir solis procesā, kurā radīšana nav atdalāma no vēstījuma.

Aušana ir ne tikai tehnisks paņēmiens, kas ļauj izprast, kā pasaule savīta, bet arī tilts starp šīm pasaulēm. Tā es un ikviens no mums aužam pilsētu ar savu klātbūtni, ar izvēlēm, ar kustību un attiecībām. Es un ikviens tekstilnieks aužam tekstilu ar savām rokām un ieaužam savu stāstu. Un tad – kad abi pinumi satiekas – rodas vieta, kur tekstils kļūst par pilsētas audumu, un pilsēta – par tekstila telpu.

Aušana ir arī dziedināšana. Es dzīvoju laikmetā, kurā tiek pārrautas saiknes – ar sevi, ar dabu, ar citiem. Gan tekstils, gan ainava piedāvā iespēju atkal savīties. Tekstils apņem cilvēku, dod mieru, pasargā. Ainava atver cilvēku, atbrīvo un ļauj sajust dabas ritma cikliskumu. Viena ved uz iekšpusi, otra – uz ārpusi, bet abas vienlīdz nepieciešamas, lai būtu līdzsvars. Tekstilnieks ir tas, kurš ar šķiedru palīdzību spēj runāt ar zemi, laiku un cilvēku. Un nekas un neviens vairs nav izolēts. Tekstilmākslā elementi nav izolēti. Ainavā elementi nav izolēti. Caur ainavas zināšanu tekstils man atklāj bezgalīgo dziedināšanas, radīšanas, transformācijas un brīvības potenciālu, kur tekstilmākslas alķīmija ir šo enerģiju līdzsvarošana, koncentrēšana, gudrības izmantošana, lai dziedinātu. Tekstilnieks ir nesalauzta veseluma dziednieks, kas savieno cilvēkus pašus ar sevi mīlestības ainavā. Un galvenais – es pati sev atgādinu, ka pasaule joprojām ir zili zaļi caurausta, un mans uzdevums ir to saglabāt un pavairot.

Un tā viens tekstilā sagājis ainavists tekstilnieks veras ainavā un tekstilā un redz visu, kas izausts un caurausts – kā upes un saknes caurauž zemes virskārtu un dzīles, kā pirmuguns izauž kalnu nogāzes, kā asinsvadi caurauž cilvēku, kā mākoņi un chemtraili caurauž debesis, kā gaiss izauž plaušas. Un tad auž gan cilvēks, gan putni, gan zirneklis, gan zīdtārpiņš, gan kukainis ar diviem zvīņām klātiem, parasti raibi krāsainiem spārnu pāriem, gan upes, saknes, uguns, mākoņi, asinsvadi. Visi auž. Ir pavasaris. Manā vecumā pavasarī ir jāauž.