“Ludviķī” – auduma mozaīku variācijas par piekrastes tēmu
Raksta autors: Sarmīte Pujēna, irliepaja.lv
Šajā pavasarī tekstilmāksliniece Inta Amoliņa pēc vairāk nekā desmit gadu pārtraukuma piekrita izstādīt savus darbus Rīgas Vāgnera namā.
Šis lēmums parāva mucai spundi vaļā – ielūgumi izstādīties sekoja cits citam. Nacionālā bibliotēka, “Galerija Centrs”, Kolkas Lībiešu saieta nams, Cesvaines pils. Un Ingas un Aivara Kleinu mākslas galerija “Ludviķis” Liepājā, kur šās nedēļas nogalē durvis apmeklētājiem vērs Intas Amoliņas tekstildarbu personālizstāde “Piekraste”.
Šī būs mākslinieces otrā izstāde Liepājā, pirmoreiz Liepājā viņa pirms daudziem gadiem bija izstādījusies citā Kleinu galerijā – “Klints”. Māksliniece pastāsta, ka nu jau ilgāku laiku viņas mājas ir gan Rīgā, gan netālu no Liepājas, Bernātu pusē, kur pirms divdesmit gadiem ar draudzenēm iegādājušās māju, kas vēlāk kļuva par Amoliņu ģimenes māju. Pēdējos gados, kopš vairs nestrādā Mākslas akadēmijā, kur Inta Amoliņa vairāk nekā divdesmit gadus vadījusi Modes dizaina nodaļu, namā pie jūras pavadot tikpat daudz laikā kā Rīgā, kur mīt trīs Amoliņu bērni un deviņi mazbērni.
Tiekamies brīdī, kad galerijas īpašnieks lejasstāvā liek darbus pie sienām, bet māksliniece ar adatu rokās darbojas pie nupat pabeigtā “jūras” fragmenta, kam tūlīt jānokļūst pie izstāžu zāles sienas.
Darbu atvests tik daudz, ka visiem zem “Ludviķa” velvēm vietas nepietiek, bet māksliniece vēlas parādīt gan visjaunākos, gan arī dažus no pirmajiem darbiem, kas plūkuši laurus starptautiskās izstādēs Beļģijā, Holandē un Francijā. Intas Amoliņas tekstilmozaīkas, kā tās nosaucis Intas skolotājs un latviešu tekstilmākslas pamatlicējs Rūdolfs Heimrāts, ir gan lieli gultas pārklāji un sienas segas, gan gleznas izmēra darbi, kas patiesi ir no auduma radītas gleznas, turklāt nereti tikai no dažus centimetrus lieliem gabaliņiem.
Vienā darbā bieži vien apvienotas vai visas auduma apstrādes tehnikas – batika, izšūšana, apgleznošana, apdruka. Tematiski šajā izstādē dominē piekraste un diennakts ritms – jūra, kāpas, rīts, vakars, diena, nakts. Tehnikas – tā sauktais pečvorks (patchwork), kas ir ar vīlēm uz iekšpusi sašūti audumu gabali, un kvilts (quilts) – trīskāršs audumu klājums (virskārta, polsterējums, odere) ar dekoratīvu stepējumu.
Šūšana un mode Intu interesējusi jau kopš bērnības, pamatus apguvusi Rīgas vieglās rūpniecības tehnikumā, viņa iestājās Mākslas akadēmijā un nokļuva pie profesora Rūdolfa Heimrāta. Intas pirmie darbi tapuši uz stellēm, taču drīz vien Inta uzdrošinājusies pievērsties jaunajam mākslas virzienam, un Heimrāts tikai mudinājis: “Taisi, taisi, taisi…” Kopš tā laika Inta Amoliņa “glezno” ar audumu, un viņas darbarīki ir šķēres, šujmašīna, adata un arī krāsa, jo, lai dabūtu vajadzīgo toni, daudzus audumus Inta krāsojusi pati. Viņas iedvesmas avots ir daba.
Intas Amoliņas darbi atrodas Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, kā arī citos muzejos un privātkolekcijās. Darbi eksponēti izstādēs Beļģijā, Francijā, Igaunijā, Lielbritānijā, Lietuvā, Nīderlandē un Vācijā.
zstādes “Piekraste” atklāšana piektdien, 29.septembrī, pulksten 17 salona “Ludviķis” izstāžu galerijā Ludviķa ielā 3/5
Sestdien, 30.septembrī, pulksten 14.30 Inta Amoliņa ielūdz uz meistarklasi.
Vairāk: