08.08.2023
Adīt, adīt un adīt
Saruna ar tekstilmākslinieci Lienīti Slišāni
Līdz 17. septembrim Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā un Mākslas muzejā “Rīgas Birža” norisinās 7. Rīgas Starptautiskā tekstilmākslas un šķiedras mākslas triennāle ar vadmotīvu QUO VADIS?. Jautājums “Kurp eju?” pēdējos gados ir bijis personīgi aktuāls tekstilmāksliniecei Lienītei Slišānei, kura savos darbos runā par sava pusaugu dēla traģisko bojāeju un adīšanas terapeitiskajā procesā pievēršas savām sērām. Autore atzīst, ka viņa, veidojot darbus meditatīvā adīšanas tehnikā un izvēršot šo tēmu Latvijas Mākslas akadēmijas studiju maģistra darbā, palīdzējusi sev labāk saprast savas izjūtas – guvusi gan mierinājumu, gan drosmi nosaukt savus pārdzīvojumus īstajos vārdos. Šajā gadījumā mākslinieciskā prakse ietver arī autora pašizziņas un emocionālo stāvokļu pētniecības procesu, kas notiek radīšanas (adīšanas) laikā, pierādot mākslas iespējas psihiskās veselības laukā.
Lielformāta adījuma darbs “Cietsirdīgās spēles”, kas skatāms Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, ir kā nebeidzama mākslinieces dienasgrāmata – apziņas plūsma. Sadzīvisko vērojumu pieraksts satriec ar tiešumu, atklātību un arī cerību pēc “normālās ikdienas” atgriešanās. Neaizmirst māksliniecei nozīmē atstāt nospiedumu adījumā – izdzīvot sāpes gan domās, gan pirkstu galos. Un Slišānes mākslinieciskā prakse var būt dziedējoša skatītājiem – arī kā rosinājums šo tēmu atvērt sarunai.
Cietsirdīgās spēles. 2021. 100% aitas vilnas dzija. Adīts ar rokām. 780x320 cm
Šogad tekstilmākslas triennāle pievēršas tādām sabiedrībā aktuālām, arī neērtām un sarežģītām tēmām kā karš, klimata pārmaiņas, neskaidrā tekstilmākslas nākotne un citām. Kā tu nonāci līdz dalībai šajā notikumā?
Šogad pabeidzu maģistra studijas Latvijas Mākslas akadēmijas tekstilmākslas nodaļā. Triennālē piedalos ar darbu “Cietsirdīgās spēles”, ko sāku veidot vēl pirms studijām akadēmijā. Tā ir dienasgrāmata līdz neiedomājamajai traģēdijai manā dzīvē. Studiju sākumā to parādīju akadēmijas profesorei Ievai Krūmiņai. Zinot par tekstilmākslas triennāli, tieši viņa uzrunāja un iedvesmoja mani pieteikties ar konkrēto darbu. To izrādīja arī manā personālizstādē “Uzdevums”, kur par darbu bija liela interese. Triennāles sauklis QUO VADIS? norāda uz došanās procesu, un konkrētais darbs to man arī nozīmē – kur es biju un kur iešu. Tas ir stāsts par mani līdz šai dienai.
Tas ir iedevis virzību un satvaru, piedzīvojot sēras?
Jā. Ikdienā es strādāju Latvijas Nacionālajā teātrī par gaismotāju, un visi melnajā krāsā izmantotie citāti ir no teātra Jaunās zāles izrādēm. Citātus pierakstīju jau izrāžu tapšanas procesā, jo biju pamanījusi, ka režisori taisa izrādes par manu dzīvi laikā, kad man ir svarīgi par to runāt. Es mēdzu adīt jau iepriekš, bet intensīvāk adīšanai pievērsos pēc dēla nāves, jo tā mani nomierināja. Man vajadzēja darbu, kas nekad nebeidzas, tāpēc arī tas ir tik liels – lai nav jādomā, ar ko turpināšu, un visu laiku varu adīt, adīt un adīt. Lai darbs nekad nebeidzas, lai nav pauzes, kurā ir jādomā par īstenību.
Adīšana tev kļuva par terapiju. Bet kad aptvēri, ka tas pārvēršas par mākslas darbu?
Sākumā es nesapratu, kas notiek – vai nejūku prātā. Man šķita, ka sajukt vai nedomāt būtu daudz vienkāršāk. Kāds piedāvāja adīt zeķes, un es uzadīju pasūtījumu, bet uzreiz vajadzēja nākamo darbu. Pirmais mākslas darbs adīšanas tehnikā “Dielin, es arī tevi mīlu” (latgaliešu valodā) tapa pēc tam, kad pārcilāju dēla lietas, burtnīcas un pārlasīju, ko viņš bija rakstījis. Es atradu saburzītu lapiņu, ko viņš bija iemetis manā istabā strīda laikā, tur bija rakstīts – “Muna mamma ir idiote” (latgaliešu valodā). Atradu to lapiņu un padomāju, ka vispār es tiešām esmu idiote, nezinu, kas ir dzīve un kā ir jārīkojas, un vispār vairs neko nesaprotu. Man radās sajūta, ka ir jāuzada tik liels darbs, cik ļoti es esmu idiote.
Dielin, es arī tevi mīlu. 2020.100% aitas vilnas dzija. Adīts ar rokām. 240x180 cm
Pēc tam māsa [tekstilmāksliniece Annele Slišāne - red.] ieteica man piedalīties Bulduru izstāžu nama konkursā “JĀ/NEatkarība 2020”, kurā darbs ieguva galveno balvu. Es joprojām jutos nepārliecināta, bet māsa mudināja iestāties arī Latvijas Mākslas akadēmijā. Adīšanas tehniku vairāk saista ar amatniecību, bet akadēmijā es guvu apstiprinājumu gan par pašu tehniku, gan tēmu, par ko es gribēju stāstīt.
Tavs maģistra darbs ir par sēru motīvu tekstilmākslas kontekstā. Vai izdevās aplūkot šo tēmu plašāk?
Mana darba tēma aicināja domāt par to, vai mākslas darba radīšana emocionālu pārdzīvojumu laikā var būt mierinājums. Es tam piegāju ļoti subjektīvi, pētot, kā tas notiek ar mani. Es nevaru distancēties no temata arī tāpēc, ka ir pagājis pārāk maz laika. Četri gadi un pieci mēneši. Subjektīvi pievērsos arī tam, kas ir sēras un kādas ir sēru attiecības ar adīšanu. No citiem māksliniekiem pieminu arī Edīti Pauls-Vīgneri, pēc viņas dēla nāves.
Kā tev šķiet, vai māksla ir mierinājums arī skatītājam?
Jā.
Vai izjūti mijiedarbību un emociju apmaiņu ar savu skatītāju?
Daži skatītāji ir izteikuši komentārus vai bijuši pateicīgi, ka runāju par savu zaudējumu, nāvi un sērošanu. Par nāvi parasti negribas runāt. Es šajā kontekstā daudz domāju par citātu, ko teicis mācītājs Linards Rozentāls. Vispār es vairs neesmu baznīcā gājēja – vēl domāju par to, kas ar mums notiek, un nezinu, vai ir kaut kādi augstākie spēki. Bet mani uzrunā viņa teiktais, ka tad, ja ir nāve, ir arī piedzimšana. Par piedzimšanu visi priecājas, par nāvi – nerunā. Ir nāve, un ir tie, kuri sēro par nāvi. Ja nerunā par nāvi, tad aizmirst arī cilvēkus, kuri sēro. Arī mana personīgā pieredze bija līdzīga. Es pēc bērēm jutu, ka sabiedrības atcerēšanās un rūpēšanās par manām sērām ir beigusies. Pati gan arī izvairījos un negāju sabiedrībā, bet brīžiem bija tā, ka es biju gatava runāt, kamēr pārējie izvairījās pieminēt.
Kādi, tavuprāt, ir iemesli, kāpēc par sērām tik maz runā?
Es domāju, ka intuitīvi gribas distancēties no cilvēka, kas sēro un bēdājas, jo nezinām, ko viņam sacīt. Ir arī cilvēki, kuriem šķiet, ka viņi zina un saprot. Pēc traģiskā notikuma sākotnēji nesapratu, kas notiek ar manu ķermeni – es it kā sadalījos divās daļās, no kurām viena skatās uz otru un nesaprot. Meklēju informāciju, bet latviski nebija daudz materiālu. Ir arī raksti par to, kā runāt ar sērotājiem. Ja kāds grib atbalstīt sērotāju, būtu jāizlasa. Nevajag iedomāties, ka zināt, ko sērotājs piedzīvo un pārdzīvo. Ir tādi teikumi, ko sērotāji negrib dzirdēt. It kā būtu jāsaprot, ka citi grib labu, bet tas nav iespējams. Es tobrīd nevarēju novērtēt cilvēku, kurš izsaka līdzjūtību ar nepareizajiem vārdiem. Tie vārdi aizskar un padara sērošanu vēl smagāku.
Vai tie vārdi ir: “Būs jau labi!”?
Jā, “būs jau labi”, “viņam tur augšā ir labāk”, “viņš jau te visu ir izdarījis”. Ir arī mierinājuma frāzes, ka nevajag raudāt, ka viņš augšā kaut kur ir slapjš vai arī nespēj aiziet manas raudāšanas dēļ. Vai arī atlaid viņu.
Neviens nevar aizmirst savu bērnu. Jebkurā situācijā. Piemēram, veikalā vecāks domā par to, kas jānopērk savam bērnam, kas viņam garšo. Visās situācijās taču pirmās domas ir par bērnu. Ko tas vispār nozīmē – atlaist bērnu? Emocionāli šīs saites nevar pārraut, ja arī fiziski nav vairāk blakus.
Vai tu varētu turpināt darbu “Cietsirdīgās spēles”?
Nē, es to pabeidzu. Procesā gribējās, lai darbs nekad nebeigtos un nebūtu pārtraukumu, bet tagad gan tas ir pabeigts.
Vari pastāstīt par savu maģistra darbu “Mamma”, kas bija skatāms Latvijas Mākslas akadēmijas diplomandu izstādē?
Mans maģistra darbs ir liels, 5 x 5 metri. Ideja par to tapa jau 1. kursā kompozīcijas nodarbībās par izcelsmes, statusa un vēstures tēmu. Šo tēmu es aplūkoju no ļoti subjektīva skatupunkta: kas es esmu? Tas ir par dzimšanu – es esmu sieviete, kas dzemdējusi bērnu un nāvi – es esmu mamma, kurai nomira bērns. Tas ir kā memoriāls, kas runā par traģisko notikumu, bet 24 vārdi “mamma, māmiņa, māte”, kas rakstīti dažādās dēla rokraksta attīstības fāzēs laika posmā no četru līdz piecpadsmit gadu vecumam, ar kļūdām un kļūdu labojumiem, redzamu tā brīža rakstīšanas enerģiju, ātriem skricelējumiem un centību, atgādina par laimīgo dzīves brīdi.
Pastāsti, lūdzu, par šo darbu adīšanas procesu. Tā ir pieslēgšanās ļoti sāpīgai pieredzei, bet vienlaikus arī iespēja noturēt saķeri ar realitāti. Vai bijuši arī brīži, kad tas šķiet pārāk grūti?
Man mēdz prasīt, vai nav grūti par to lasīt, domāt, rakstīt un vai es sevi neplēšu. Dēls ir nomiris. Vai es varu vairāk sevi uzplēst? Nē. Nekas trakāks vairāk nevar notikt.
Lasīt nav traģiskāk par to, kas notiek. Sēras ir viļņveidīgas. Īpaši intensīvas ir pirmos divus gadus, tagad tās kļūst mierīgākas. Tas varētu būt arī pateicoties mākslas akadēmijai, divi studiju gadi pavērsa sērošanu citādi, jo to visu pārvērtu radošā darbībā. Es iemācījos arī vārdu ‘sēras’, jo viss vienmēr apstājas pie vārda ‘bēres’. Es iemācījos, ka tas, kas ar mani notiek, ir sēras. Kad nāca trauksme, zināju, ka es sēroju. Varu kliegt, varu raudāt, varu darīt jebko, jo es sēroju. Protams, nav tā, ka tas praksē ir tik vienkārši, bet es jūtu, ka sadalos divās daļās. Viena daļa sēro un otra saprot, ka sēroju.
Nosaukšana vārdā palīdz.
Jā. Es gāju arī terapijā. Ar terapeita palīdzību es uzzināju arī jaunu informāciju par adrenalīnu, kortizolu, oksitocīnu un citiem hormoniem. Man bija svarīgi nosaukt to visu vārdā un arī iemācīties sērošanas izraisītus lēmumus un darbības (piemēram, pašnāvību) atlikt uz rītdienu.
Lienīte Slišāne pie sava diplomdarba “Mamma” Latvijas Mākslas akadēmijā
Kad mākslas darba radīšana ir terapija, kas nosaka tā pabeigtību? Vai vadies pēc savām izjūtām vai nepieciešams spriedums no malas?
Jā, ar triennāles darbu tā bija. Darbs “Dēliņ, es arī tevi mīlu” uzvarēja Jūrmalā, un bija jāveido izstāde. Tuvojās termiņi, un es parādīju darbu kuratorei Agnesei Bulei. Viņa teica, ka pietiek ar šo vienu darbu. Tas bija stimuls to pabeigt. Bet varbūt tam arī bija jābeidzas tieši ar traģisko dienu. Un nākamie citāti jau ir par laiku pēc tam. Ja turpinātos, tas būtu jau cits darbs.
Es adu klusumā, bet esmu ierakstīju skaņu, kas rodas, adot ar diegu. Tas patiesībā ir diezgan skaļi. Adīšanā ir ritms. Vienveidīga darbība nomierina. Ir uzzīmēts raksts, un pie sevis sanāk skaitīt: “Trīs melni, divi balti, četri melni.” Arī skaitīšana rada ritmu.
Vai tev kā skatītājam citu autoru mākslas darbi ir bijuši mierinājums vai devuši iespēju identificēties?
Varbūt es neesmu pārāk iedziļinājusies citu mākslinieku darbos. Tā kā es mākslai pieeju ļoti personīgi un subjektīvi, Edītes Pauls-Vīgneres grāmatā ”Ulis. Sūdzība liktenim” es saprotu, ka tā viņa sēro. Grāmatā par savu un dēla dzīvi māksliniece meklē atbildes traģēdijai, kas notika ar dēlu. Viņai ir arī darbs, kura vienā pusē ir dēla izšuvumi, bet otrā pusē – viņas. Darba nosaukums ir “Prāta cietums”. Un tā ir viņas sērošana. Māksliniecei Sanitai Tauriņai, kuras tekstilmākslas darbs šobrīd skatāms izstādē “Kā es jūtos pēdējā laikā”, veidoja izrādi ar dēla mūziku. Tad man šķita – tā sēro Sanita. Ir, protams, arī piemēri ārpus mākslas. Esmu iepazinusies ar vairākām mammām, kas to piedzīvojušas. Ir svarīgi, ka mammas runā par saviem bērniem.
Tagad tavs darbs ir skatāms tekstilmākslas triennālē līdzās daudziem citiem. Vai esi domājusi par to, kādu kontekstu tam rada citi, līdzās esošie, mākslas darbi?
Es laikam par to īpaši nedomāju. Tagad manus darbus sauc par mākslas darbiem, bet radīšanas procesa laikā es nedomāju, ka radu mākslu. Es domāju par personīgo pārdzīvojumu, kas rezultējas mākslas darbā. Domājot par skatītāju, man vienkārši šķiet, ka ir ļoti svarīgi runāt par psihisko veselību. Māksla var palīdzēt cilvēkam saprast, ka viņš nav viens un ir veidi, kā ar problēmām tikt galā. Ja māksliniekam pašam nav problēmu, bet viņš var radīt par šo tēmu, arī tas ir svarīgi. Piemēram, kara kontekstā mākslas darbs var palīdzēt skatītājam saprast vairāk. Es ceru, ka informācija nonāk līdz tiem cilvēkiem, kuriem ir grūti, un ka viņi to meklē. Māksla patiešām var palīdzēt.