Foto: balvas pasniegšanas notikumā no LNMM mājas lapas

Mūžs, veltīts mākslai. Edīte Pauls-Vīgnere

Teksta autors:

Diāna Jance / Latvijas Avīze

26. maijā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) notiks 2023. gada Purvīša balvas pasniegšanas ceremonija, kuras laikā paziņos šī gada Purvīša balvas laureātu un ievērojamajai tekstilmāksliniecei Edītei Pauls-Vīgnerei pasniegs balvu par mūža ieguldījumu mākslā.

Purvīša balvas starptautiskā žūrija, raksturojot E. Pauls-Vīgneres mūža ieguldījumu latviešu mākslā, uzsvērusi, ka balvu piešķir “par mākslinieciskās kvalitātes augstvērtīgu, spēcīgu un radošas enerģijas piepildītu sniegumu tekstilmākslā vairāk nekā pusgadsimta garumā, eksperimentējot un ļaujoties inovatīviem risinājumiem, tādējādi apliecinot materiāla daudzveidīgās iespējas mākslinieciskās idejas radīšanā sava laika kontekstā”.

Pirms dažiem gadiem, brīdi pirms lielās personālizstādes “Kafijas kantāte”, kas bija veltīta meistares 80. dzimšanas dienai un radošās darbības 50 gadu jubilejai, intervijā “Latvijas Avīzei” māksliniece Edīte Pauls-Vīgnere par savu darbu tapšanu un domām teica: “Grūti paredzēt, kas dzīvē notiek ar mūsu prātu. Te mēs domājam vienādi, te maināmies, te kļūstam par ko citu, to nekad iepriekš nevar zināt. Man neviens nekad dzīvē neko nav teicis priekšā. (..) Kā brālis improvizē, tā arī es. Man nevajag nekādus metus. Franču gobelēnisti, piemēram, uzaicina gleznotājus, tad zem stellēm apakšā paliek kartonus ar zīmējumu, kuru precīzi cenšas atainot gobelēnā. Man tā būtu nāves stunda, ja kaut kas būtu jākopē, jāatkārto! Man viss rodas iztēlē, naktīs vai visus savus darbus esmu acīm izstaigājusi.”

Godinot Edīti Pauls-Vīgneri, balvu saņemot, “Latvijas Avīze” uzrunāja vairākus ievērojamās mākslinieces laikabiedrus. Jau pirmajā lielajā mākslinieces izstādē, kas notika pirms 45 gadiem, 1978. gadā Aizrobežu mākslas muzejā, mākslas profesionāļus uzrunāja viņas darbu vērtība un īpašā emocionalitāte. Viena no toreizējām izstādes recenzentēm bija mākslas zinātniece Dace Lamberga.

Toreiz, pirms 45 gadiem, laikrakstā “Literatūra un Māksla” rakstot par Edītes Pauls-Vīgneres pirmo lielo izstādi, paudāt, ka tekstilmākslas spējo kāpumu var uzskatīt par 70. gadu latviešu kultūras fenomenu, turklāt “aiziešana no ierastā gobelēna četrstūra uz plastiskām ārējām aprisēm ir jauns solis tekstilformu attīstībā”.

D. Lamberga: Jā, īpaši tādēļ, ka nebija iespēju nopirkt labas kvalitātes vilnu, visus materiālus gādāja paši mākslinieki, turklāt bija jādomā, kā iegūt krāsu, kas neizbalotu. Blakus jaunradei, kad dzimst brīnums, iecere, mākslas darbs, pastāv tik daudz vienmuļa un ikdienišķa, to īstenojot materiālā, ka neviļus liekas – aušana ir viens no smagākajiem mākslas amatiem. Vienlaikus – nevar nepieminēt, ka tolaik tekstilmāksla uzplauka visā pasaulē, bija laiks, kad mākslinieki no audekliem pievērsās skulpturālām figūrām. Tomēr uzskatu, ka daudzi Latvijas mākslinieki bija pat vizuāli spēcīgāki, diemžēl, dzīvojot Padomju Savienībā, daudziem savus darbus nebija iespējams parādīt ārpusē. Tiesa, Edīte Pauls-Vīgnere piedalījās arī vairākās ārzemju izstādēs, piemēram, Prāgā vai Brēmenē, bet tās tomēr nenotika kādās īpaši nozīmīgās vietās. Visā Padomju Savienībā gan viņa bija zināma, atceros, reiz veidojām izstādi Dienvidsahalīnā, tur viens no jautājumiem bija – vai Raimonda Paula māsas darbi arī būs? Brāļa dēļ viņu pazina. Latvijas mākslinieki jau varēja izstādīties uz Padomju Savienības pusi, uz to otru pusi bija sarežģītāk: tikai tad, kad ārzemēs veidoja Vissavienības izstādes, tur bija arī mūsu mākslinieku darbi.

Savukārt 1979. gada žurnālā “Māksla” uzsvērāt izstādes emocionālo nozīmīgumu, sakot, ka mākslinieces sniegums akcentē “emocionālā pārdzīvojuma, mērķtiecīgas meklētgribas un fantāzijas radītas asociatīvas tēlainības nozīmību, kas tuva tēlotājas mākslas satura ietilpībai”. Turklāt – “darbu emocionālā piesātinātība sniedz garīgu veldzi skaistuma un romantikas izslāpušajam skatītājam”.

Vēl tagad, pēc tik daudziem gadiem, liekas, ka toreizējā izstāde Aizrobežu mākslas muzeja zālēs Rīgas pilī bija ļoti iespaidīgs emocionāls notikums, aptverot gan mākslu, gan fotogrāfiju, turklāt skanēja arī Raimonda Paula mūzika. Atceros arī spēles ar gaismām, tā bija izstāde ar scenogrāfiju, kuras iekārtotājs bija arhitekts Jānis Pipurs. Mākslas izstāde toreiz kļuva kā unikāla performance.

Mākslai tajā laikā bija ļoti liela nozīme, izstādes, arī tekstilmākslas, notika daudz. Atceros, cik dziļi mani iespaidoja Edītes Pauls-Vīgneres lielie ansambļi, piemēram, “Visums”, arī mākslinieces darbi, kuri tapuši, iespaidojoties no ceļojuma uz Kubu. Viņas darbiem piemīt jauda. Taisnība, bija jau arī viņai darbi par padomju armiju, kāds bija pasūtījums, tādus taisīja. Bija tāds Gagarina portrets, ko Maskavā nenopirka, jo uzskatīja, ka Gagarins uztaisīts par bēdīgu, tāds padomju kosmonauts nedrīkstot būt.

Vai tagad, mūsdienās, varat iedomāties un nosaukt kādu Edītes Pauls-Vīgneres darbu ideju turpinātāju?

Domāju, tādu nav, jo viņa ir personība, kuru nevar atkārtot. Ir mākslinieces, piemēram, Dzintra Vilks vai Inese Jakobi, kuras spēcīgi attīsta savu virzību, bet tieši tādu personību, kāda savā ceļā ir Edīte, gan nav. Viņa ir unikāla gan kā māksliniece, gan personība. Turklāt, runājot par viņas raksturu, jāatzīst zināmais: daudzi mākslinieki ir skaudīgi, bet viņa vienmēr ļoti augstu vērtē kolēģu darbus, sevišķi izceļot jaunāko sasniegumus. Tāds pats bija arī, piemēram, Vilhelms Purvītis, kurš savus studentus izvirzīja īpaši, jo lieliem māksliniekiem nav sajūtas, ka taps pārspēti, šādai domai viņi ir pārāk lieli. Tāds bija arī mākslinieces skolotājs Rūdolfs Heimrāts, kurš ļoti izcēla savus skolniekus publicitātes ziņā. Iespējams, Edītes darbi un panākumi daudzus ir iedvesmojuši, bet viņas domāšana ir unikāla un vispusīga.

Māksliniecei joprojām piemīt milzīgas darba spējas; viņa auda, kamēr vien vēl varēja, jo tas ir ļoti smags darbs, tekstilmāksliniekiem bieži ir veselības problēmas – netur rokas un mugura. Tagad viņa turpina taisīt savas kompozīcijas, un tās ir ļoti romantiskas un sievišķīgas. Mums ir vēl citas mākslinieces, kuras taisījušas milzīgus darbus, bet Edīte savos lielo un mazo formātu darbos vienmēr spējusi atklāt sievišķību. Pēdējos gados māksliniece strādā pie kamerrakstura darbiem.

Edīti Pauls-Vīgneri var salīdzināt ar abām pārējām Purvīša mūža ieguldījuma balvu ieguvējām – Džemmu Skulmi un Maiju Tabaku –, ar savu personību unikalitāti viņas visas ir vienā līmenī. Viņa ir diža personība.

“Radošums mūža garumā”

Māra Lāce, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore, Purvīša balvas žūrijas priekšsēdētāja: 

“Edītei Pauls-Vīgnerei piemīt radošums mūža garumā, tas ļoti spēcīgi parādījās un izcēlās pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, viņas daiļrades spēcīgākajā periodā. Toreiz Latvijas tekstilmāksla bija ļoti jaudīga, jo tas bija laiks, kad tieši tekstilmākslā varēja risināt tādas problēmas, kādas netika pieļauts risināt ne glezniecībā, ne tēlniecībā. Šo savu radošumu māksliniece, ļoti daudz eksperimentējot un izmantojot ļoti dažādus materiālus, saglabājusi līdz pat šodienai, turklāt – visu darot ar milzīgu aizrautību un mīlestību.”

Dzintra Geka, kinorežisore: 

“Mākslinieci Edīti Pauls-Vīgneri esmu apbrīnojusi visu savu mūžu – jau padomju laikos, kad viņas gobelēni likās esam ārpus sistēmas, ārpus laika, tā nebija kalpošana režīmam. Atceros viņas darbus, kas bija radušies, domājot par Kubu – toreiz, skatoties gobelēnus, varēja gluži vai teleportēties uz kādu citu zemi. Viņas darbi vienmēr rosināja fantāziju un sapņošanu. Mākslinieci apbrīnoju, domājot arī par viņas roku darbiem – ko gan ar savām rokām neiespēj cilvēks! Gobelēni tapa aužot, bet viņa jau arī tamborē, izšuj… Viņai piemīt fantastiska fantāzija un darba spējas. Viņa ir viena no iepriekšējā laikmeta un mūsdienu izcilākajām māksliniecēm.”

Edītes Pauls-Vīgneres dzīves pieturzīmes

• Pēc Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Tērpu modelēšanas nodaļas beigšanas (1962) māksliniece 1968. gadā absolvējusi LPSR Valsts mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļu ar diplomdarbu – gobelēns “Zemes dziesma” (vadītājs R. Heimrāts).
• Jau 20. gs. 60. gadu beigās mākslinieces darbi pārsteidza ar savu oriģinalitāti izstādēs.
•  20. gs. 70.–80. gados viņas radītais “ansambļa princips” ir novitāte, kas nav zaudējusi savu nozīmi vēl šodien, tāpat kā tēlainais izteiksmes veids – vienmēr emocionāls un poētisks.
•  Māksliniece iekaroja skatītāju mīlestību jau ar pašu pirmo vērienīgo personālizstādi 1978./1979. gadu mijā Rīgā, Aizrobežu mākslas muzejā (tagadējā LNMM).
•  Viņa regulāri piedalījusies izstādēs (to skaits pārsniedz simtu) un simpozijos Latvijā un ārzemēs. Vērienīgas mākslinieces personālizstādes bijušas skatāmas Rīgā un citās Latvijas pilsētās, Prāgā (Čehija), Olborgā (Dānija), Tallinā (Igaunija), Maskavā (Krievija) un citur.
•  Mākslinieces lielformāta gobelēnu un vērienīgo telpisko ansambļu lielākā daļa atrodas Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja krājumā.
•  Viņas 20. gs. 60.–90. gadu daiļradei bija veltīta krāšņā 2019. gada personālizstāde “Kafijas kantāte”.

Vairāk:

https://lasi.lv/par-svarigo/kultura/muzs-veltits-makslai-edite-pauls-vignere.1745