Aizsargmaska.Kokvilna. Izšuvums. 2020
Intervē LMA Mākslas vēstures un teorijas apakšnozares 3. kursa studente Zane Bērziņa:
Lasot Janas Kukaines grāmatu “Daiļās mātes”, pamanu, ka ar mani sācis sarunāties Elīnas Ģibietes darbs “Dienas moments” … un es tam atbildu. Atminos Elīnu no sarunas par studijām ārvalstīs, cik zinoša un jauka man viņa likās un nolemju uzzināt vairāk par viņas gaitām akadēmijā un mākslā. Palūkojos, kas tīmeklim ir zināms, un man atklājas daudz jauna par viņas radošo darbību, izstāžu kūrēšanu Latvijā (Cēsīs, Rīgā, Daugavpilī) un Francijā (Parīzē), un ne tikai. Sāku arvien labāk saprast darbu – izšuvumu, kura reprodukcija mani sākotnēji uzrunāja.
“Dienas moments” ir sievietes, mammas, vadītājas, sievas, docentes un mākslinieces vienas dienas laika uzskaite, sākot no celšanās septiņos no rīta līdz aizmigšanai pusvienos naktī. Runājam par māksliniecisko, akadēmisko, kuratoriālo un mātišķo tajā visā.
Pazinu tevi vairāk no studijām Latvijas Mākslas akadēmijā (turpmāk – LMA), Ārlietu daļā un pasniedzējas darbā, bet, meklējot tīmeklī, atklājas lielā kuratora pieredze. Kur paiet tavas dienas lielākā daļa?
Projektu ikdienā tiešām ir krietni vairāk nekā mākslas, un joprojām māksliniece no “Dienas momenta” izšujamā riņķīša “krīt ārā”, tur nekas nav mainījies. Šobrīd gan man ir lielu pārmaiņu laiks, un varbūt kaut kas mainīsies arī dienas ritumā. Pēc ilgstošas plusu un mīnusu izsvēršanas esmu nolēmusi vairs nevadīt Ārlietu un izstāžu daļu un nu vairs neesmu pilna laika ofisa darbinieks. Pagaidām šis ir pārkārtošanās laiks, mēģinu apzināties, kā neskriet notikumiem pa priekšu un ļaut lietām sakārtoties. Un jādomā, ka māksliniece pēc brīža “ievilksies” aplītī iekšā.
Vai tas bija noslēdzies dzīves posms, kad saprati, ka vēlies iet prom?
Bija daudz apstākļu, un ļoti ilgi izsvērts lēmums. Takas jau bija iemītas un draivs nedaudz noplacis, un es jutu, ka kaut kas jāmaina, jo vairāk par rutīnu man tīk profesionāli izaicinājumi. Laiks sakrita arī ar strukturālajām pārmaiņām akadēmijā, kurās esmu aktīvi iesaistījusies, kopā ar kolēģiem formējot jaunu Vizuāli plastiskās mākslas nodaļas sastāvu, kurā būs tekstils, stikls un keramika. Un būšu arī pilna laika pasniedzēja Tekstilmākslas katedrā.
Tava māsa ir stikla māksliniece, savukārt pati esi saistīta ar tekstilmākslu. Kā notika šī izvēle?
Tas, šķiet, vairāk bija dabīgs lietu ceļš, nevis apzināta izvēle. Mūsu mamma beidza modes nodaļu Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolā, uztaisīja rokdarbu nodaļu, aizrāvās ar etnogrāfiju, un pašlaik viņa ir liels spečuks par Kurzemes etnogrāfiju. Māsa ir beigusi ādu nodaļu un aizrāvās ar stiklu, savukārt es biju nolēmusi stāties keramiķos, bet, gluži kā saldos stāstos, Liepājā notika klikšķis – mani nošarmēja Smaida Rubeze, kura tolaik bija tekstila nodaļas vadītāja, kolorīta personība, un es nolēmu mācīties tekstilu. Vēlāk neko kardināli nemainīju un LMA mācījos to tālāk. Tomēr nejūtos kā tradicionāli pareiza tekstilmāksliniece, jo darbos no tekstila nav daudz, toties man patīk skatīties un par to interesēties koncepta līmenī. Kūrējot projektu “Cilme. Audums kā materiāls un koncepcija Latvijas identitātē”, kas man bija vērtīgs gan kuratora pieredzes, gan arī koncepcijas ziņā, šī tēma sāka saistīt arvien vairāk, un vēlētos to attīstīt arī turpmāk. Man ir ļoti interesanti, ja ir kāds uzdevums vai jautājums, kas jāizpēta. Arī strādājot akadēmijā ar izstādēm, esam ievērojuši, ka skatītājus vairāk saista izstādes ar virsjautājumu.
“Dienas moments” tapa 2014. gadā. Vai arī tagad tu veidotu tādu pašu darbu un dienas gājums būtu līdzīgs?Idejiski droši vien. Tās ir manas izvēles strādāt vairākos darbos, jo gribas daudz ko darīt un paspēt vairāk, sanāk nemitīgi žonglēt ar bumbiņām. Pirms dedlainiem vienmēr saspringstu un izdaru vēl vairāk, bet ilgstoši tā nevar, tādēļ arī izdomāju kaut ko mainīt.
Ja nedomā par finansēm, vai tu gribētu un varētu nestrādāt?
Nevarētu. Bet ideālā gadījumā vēlētos strādāt mazāk un vairāk izvēlēties, ko darīt. Nezinu, kāds būs dzīves formāts nākotnē, bet parasti darba ritms ir ļoti intensīvs, tad vasarā uz mēnesi izslēdzos no dzīves, pārceļoties uz lauku mājām, kur kļūstu par mājsaimnieci – šmorēju, ravēju, spēlējos ar bērnu un nedomāju par profesiju. Ar mēnesi parasti pietiek, lai iztīrītos un varētu atsākt intensīvo ritmu.
Vai vienpadsmit intensīva darba mēnešos izdodas satikt arī iedvesmu?
Kāds reiz teicis – profesionālis no amatiera atšķiras ar to, ka profesionālim mūza nav jāgaida. Es esmu ļoti aizrautīgs cilvēks. Kad runāju par kādām lietām, tad ir četras piecas idejas galvā, un nevaru sūdzēties, ka būtu jāmokās pie baltas lapas. Tomēr vajag arī neko nedarīšanas periodus, un vasara man ir terapeitiska, kad varu atārstēties no intensitātes. Patlaban gan ļoti dīvaini liekas nesaņemt piecdesmit e-pastus dienā, un reizēm iedomājos – varbūt vēstules nepienāk kādas tehniskas kļūdas dēļ. Ārlietu posms ir bijis patiesi intensīvs, un jau tagad jūtos nedaudz atslābinājusies.
Vai, apmeklējot izstādes, ir kāds vizuālās izteiksmes veids, kuram tu dod priekšroku?
Mācos no jebkā, tomēr sajūsmina supervienkārši darbi, kur ir humors un ironija. Patīk jau nodrillētais Benksijs (Banksy) un Deivids Šriglijs (David Shrigley). Varu skatīties viņu darbus un smieties. Manuprāt, tā ir gan piepūle, gan dotības vienā darbā iesaistīt gan joku, gan arī nopietnu vēstījumu.
Tavos darbos ir arī ļoti daudz humora, īpaši sērijā “Zvēri un Nezvēri”. Kur tu atrodi tēmas?
Visapkārt. Divritenis nav jāizgudro, jo, manuprāt, tieši parastā dzīve ir visinteresantākā. Visiem zināmajā scenārijā, kuram katrs iet cauri. Tu zini, ka tagad būs šāds dzīves posms un tu saskarsies ar zināmām problēmām, vai arī skaties retrospektīvi un saki – jā, skaidrs, līdzīgi bija arī tam cilvēkam. Man liekas, ka ir vērts veselīgi pasmieties par parastajām cilvēku vājībām. Galu galā esmu kurzemniece, un melnais humors pie mums ir cieņā.
“Zvēri un Nezvēri” bija pēdējā izstāde pirms pandēmijas. Pirms tam izmantoju iespēju pusgadu doties radošajā atvaļinājumā, kas bija pusotru gadu plānots un saskaņots ar biroju. Viens no priecīgākajiem momentiem atvaļinājuma un izstādes tapšanas laikā bija ģimenes atziņa, ka sen nebija mani redzējuši tik smaidīgu. Tagad man blociņā ir sazīmētas sērijas par attiecībām starp vilku un zaķi un redzēs, kas no tā iznāks.
Tu izmanto dažādas tehnikas. Kā tās izvēlies?
Īpašas tehnikas manos darbos nav, un pret tekstilu, šķiet, izturos kā pret ubadziņu, ar vienu lupatiņu iztieku, tomēr zīmēšana ar adatu man patīk! Tas ir ļoti meditatīvi. Krāsaināko un ekspresīvāko daļu sagleznoju. Tomēr jāsaka, ka tehniskās lietas mani arī īpaši neinteresē. Audums man vairāk kalpo kā idejas nesējs. Strādājot ar studentiem un runājot ar māsu, reiz nonācām pie atziņas, ka māksliniekiem, kas sāk ar arodu, tehnika reizēm traucē, to grūti nolikt malā, nerespektēt. Un reizēm izstādēs var redzēt, ka cilvēks, kas, piemēram, tekstilu nav mācījies, izdara ar to tādas lietas, ko tekstilnieks nedarītu, jo izturas ar zināmu pietāti. Piemēram, darbu, kur krokodils bildina zaķi, izkrāsoju ar bērnu ūdenskrāsām. Toreiz vecākās paaudzes tekstilmākslinieces bija šausmās, bet palēnām jau tas izdziest – ienāk jauni mediji un jauni salikumi. Protams, ir arī lietas, ko tehnoloģiski darīt tomēr nedrīkst. Tomēr šobrīd tekstila apakšnozarē pretī “darbs materiālā” priekšmetiem, kuri agrāk bija dominējoši un noteica kompozīciju, tagad ienākuši priekšmeti par koncepciju, vairāk pētniecības un eksperimentu, kur nav stingras pieejas materiālam un var neievērot kanonus. Un neesmu jau tur bez vainas. Priecājos, ka katedra sadarbojas arī ar citu nozaru profesionāļiem, tādejādi bagātinot programmu un studentu domāšanu. Mēs nemitīgi augam un maināmies – to augstu novērtēju savos kolēģos.
Aizritējuši gandrīz divi gadi pandēmijā. Vai studentiem kaut kas ir mainījies?
Ir jūtams, ka krītas motivācija, jo nav bijušas izstādes un grūtāk saredzēt mērķi saviem darbiem, dažbrīd studentiem viss šķiet tikai teorētisks. Manuāli veidoto darbu vietā arvien vairāk ienāk digitāli darbi, kas tik ļoti netrenē rokas kustību. Strādājot ar jaunākajiem kursiem, sapratu, ka pasniedzējs viņiem reizēm vajadzīgs vairāk kā psihoterapeits – vienu elpini, vienu mierini un pie reizes arī mēģini virzīt uz priekšu profesijā. Tomēr ieguvums ir tas, ka atšķirībā no citu tehniku apguvējiem tekstilnieki daudz ko var darīt arī mājās – tekstila fleksibilitāte labi tiek galā ar pandēmijas ēnas pusēm. Starp citu, tekstils šobrīd kļūst trendīgs un savas terapeitiskās dabas dēļ gluži organiski slāpē pandēmijas sekas.
Vai tu pati arī iedvesmojies no studentiem?
Nevar neiedvesmoties. Konceptuālajā kompozīcijā, atbildot uz studentu jautājumu, pasniedzējs nevar domāt ilgāk par pāris minūtēm, jo kas cits zinās risinājumu, ja ne es. Un tas man nāk ļoti par labu, jo esi kā kārtīgā fitnesa treniņā – var just, kā impulsi izskrien cauri smadzenēm, kad domā ieteikumus un atbildi. Pēc šāda veida prāta treniņiem jūtos vienlaikus gan nogurusi, gan jaudīgāka.
Manam kolēģim ir veco laiku skapis ar atvāžamo virsmu, kuru viņš izmanto kā savu darba galdu un aiztaisa ciet, kad ir beidzis strādāt. Tas rada kārtības sajūtu, un bērni nesabojā viņa darbu. Vai tev ir kāda privāta vieta vai darbnīca, kur strādāt?
Līdz šim darbs ofisā man aizņēma lielāko dienas daļu, bet radošā atvaļinājuma laikā bija sava vieta, kur strādāju, un dēls to ļoti respektēja, priecājās, ka mamma ir māksliniece un glezno. Pirms tam gan viņš ironizēja, ka nu jau zīmējot krietni labāk par mani, jo manus mākslas darbus nekur nevarot atrast. Un man ir fantastisks vīrs, kurš jūt, kad vajag aizbraukt ar puiku uz laukiem, ļaut man savu vienatnes devu. Forši, ja ģimene ir atbalstoša un arī respektē robežas.
Mūsdienās mākslā ļoti daudz var manīt mātes un bērna tēmu – gan vīriešu, gan sieviešu darbos.
Kad bērns bija mazs un man māksla bija teorētiska un tikai galvā, arī man gribējās uztaisīt šādu izstādi. Mājās es daudz par šo tēmu domāju un ietekmējos, tādēļ nolēmu mākslā distancēties, lai tā ir tikai mana privātā teritorija. Neviens projekts neiztika bez sajūtas par elpu pakausī, ka tūlīt kāds būs slims, bet darbs jau neapstājas personisku iemeslu dēļ, tāpēc ļoti labi ir, ja var balstīties un izbalansēt šo laiku ar kolēģiem. Tomēr šo tēmu savulaik esmu iekļāvusi konceptuālā kompozīcijā. Piemēram, Annele Slišāne savulaik radīja asprātīgu darbu “Mātes plate”, kurā griežas nemitīgie mammu atgādinājumi, savukārt Velga Vītola risināja sarežģīto tēmu par mātēm, kuras radījušas pasaules ļaunuma monstrus, piemēram, Hitleru, Staļinu u. tml.
Pašlaik daudzas izstādes notiek virtuāli. Ko tu par to domā?
Ja nav citu iespēju, tad tā ir labāk nekā nekā, bet man labāk patīk vērot mākslu dzīvajā. Ir forši apskatīties virtuālo izstādi, ja netiec uz kādu vietu, bet tad gan platformas kvalitātei jābūt ļoti labā līmenī.
Tev ir liela pieredze kuratora darbā Latvijā un ārzemēs. Ja pašlaik būtu jāveido ideālā izstāde, varbūt pat nereāla, atmetot pieredzes ierobežojumus, kāda tā būtu?
Pirmā doma ienāk prātā – vēlētos savus zvēru un nezvēru tēlus redzēt pilsētvidē kā mūsdienīgu tēlniecību. Un noteikti kontekstā ar noteiktām vietām, ēkām.
Vēlos pētīt tekstila redīmeidu, kas mani interesē vairāk idejiski nekā priekšmetiski. Sadarbojoties ar studentiem, man ir nepieciešama šāda informācija, bet neesmu vēl atradusi grāmatu, kurā viss būtu sastrukturēts par šo tēmu. Iespējams, gala iznākums varētu būt kāds projekts. Un man patīk rakstīt un sakārtot informāciju, tādējādi varu realizēt savu introverto personības daļu.