Teksta autore: Ilze Auzāne
Pāri visam – neatkārtojams mīļums. Animācijas īsfilma Čuči čuči dodas uz Berlīnes kinofestivālu
Pasaule, kas radīta ar aizraujošu iztēli un mīlestību. Režisores Māras Liniņas animācijas īsfilma Čuči čuči par latviešu lāčiem dodas ciemos pie Berlīnes lāča.
Pie visa vainīga ir Veriņa! – par animācijas īsfilmas Čuči čuči (studija Atom Art) rašanās iemeslu saka idejas autore un režisore Māra Liniņa. Pasaules pirmizrādi latviešu šūpuļdziesmā Aijā, žūžū, lāča bērni balstītais darbs piedzīvos 72. Berlīnes Starptautiskā kinofestivāla konkursa programmā Generation Kplus. Berlīnes festivāls notiks no 10. līdz 20. februārim.
Dziesmas ekranizācija
“Pirmsākums ir bērnišķīgi smieklīgs – kad biju maza, es sava tēta darbavietā Dailes teātra Jaungada eglītē bērniem laimēju lācīti, kuru nosaucu par Veriņu. Tajā laikā televīzijā bieži rādīja cirka izrādes, tur bija lācenīte Vera, un tas ietekmēja mana rotaļu lācīša vārda izvēli,” atminas režisore. Šī rotaļlieta ir izdzīvojusi līdz pat šodienai. Pēc mūsu sarunas Māra Liniņa atsūta fotogrāfiju, kas glabājas viņas telefonā: tumšs lācītis ar gaišām austiņām, mazām actiņām un pekainām kājiņām. “Veriņa man kļuva ļoti mīļa – kā jau bērni, es ņēmu viņu blakus sev gultā. Viņa man asociējās ar šūpuļdziesmu Aijā, žūžū, lāča bērni, kuru man dziedāja mamma un kuru pati pēc tam dziedāju savai meitai,” atklāj Māra Liniņa.
Režisore ir sākusi domāt par šūpuļdziesmas ekranizāciju, lai iemūžinātu dziesmu Aijā, žūžū, lāča bērni vizuāli tēlainā formā un lai vecākiem būtu ko parādīt bērniem pirms gulētiešanas. Pirms vairākiem gadiem Māra Liniņa šo ideju ir iesniegusi Valsts kultūrkapitāla fondā un saņēmusi atbalstu tālākai izstrādei, taču paralēlie darbi kino un citi dzīves apstākļi ir likuši aizķerties aiz pirmā uzmetuma barjeras, kas pārvarēta aizpagājušajā gadā, kad studijā Atom Art kopā ar producentiem Sabīni Andersoni un Edmundu Jansonu ir atgriezusies pie idejas realizēšanas.
Jāatzīmē, ka ne jau pirmo reizi lācīši ir kļuvuši par iedvesmas avotu ievērojamiem mākslas darbiem – sākot no angļu rakstnieka Alana Aleksandra Milna dēla Kristofera rotaļlietas Vinnija Pūka un beidzot ar franču dizainera Žana Pola Gotjē pūkaino mūzu Nanu, kas viņam uzdāvināta trīs gadu vecumā. “Es viņu apģērbu kā karalieni Fabiolu kāzu dienā, veicu viņai atvērto sirds operāciju kā profesors Bernards un radīju viņai konusveida krūšturi vēl pirms Madonnas,” modes mākslinieks sacījis britu laikrakstam The Guardian. Rūpīgi izvēlieties, ko jūs dāvināt saviem bērniem!
Vieni paši mājās
Piecas minūtes ilgā animācijas īsfilma Čuči čuči stāsta par lāču ģimeni. Vecāki dodas savās dienas gaitās – gādāt ogas un medu –, bērni paliek mājās kopā ar miega aitiņām un sastrādā nebēdnības. “Tas ir sižets no manas bērnības sajūtu atmiņām, kurās ir gan palaidnības, gan ilgošanās, taču pāri visam – neatkārtojams mīļums. Mēs ar brāli pavadījām daudz laika mājās vieni – vecāki bija aizņemti darbos, un vēlu vakaros mēs viņus vienmēr ļoti gaidījām, patiešām gaidījām mājās,” atceras Māra Liniņa.
“Tēvs pārnesa medus podu, aijā, žūžū,/Māte ogu vācelīti, žūžūžū./Tas mazam(i) bērniņam, aijā, žūžū/par mierīgu gulēšanu, žūžūžū,” šūpuļdziesmu īsfilmā Čuči čuči izpilda operdziedātāja Kristīne Zadovska un aktieris Andris Keišs, kurš pirms dažiem gadiem sava varoņa suņa Bosa balsī ir iedziedājis Runājošo suņu jeb Maskačkas himnu no režisora Edmunda Jansona animācijas pilnmetrāžas filmas Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi (studija Atom Art) skaņu celiņa.
“Jau no paša sākuma man bija skaidrs, ka dziesmu izpildīs Kristīne, ar kuru man ir draudzīgas attiecības un kura bija mana tēva studente Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Vienā brīdī radās doma, ka būtu jauki, ja šajā dziesmā ieskanētos arī lāča tēva balss. Skaidrs, ka tam ir jābūt Andrim! Man patīk šis kontrasts starp viņas akadēmisko vokālu un viņa ne tik akadēmiski pareizo dziedāšanu,” saka Māra Liniņa. Viņas pašas skolotāji animācijas kino laukā ir bijuši klasiķi Roze Stiebra un Ansis Bērziņš.
90. gadu sākumā Mārai Liniņai ir bijusi iespēja piedalīties viņu pirmās pilnmetrāžas animācijas filmas Ness un Nesija (1991) veidošanas procesā un praksē saprast, ko nozīmē būt krāsotājai, konturētājai un animatorei. Jau vēlāk Ansis Bērziņš kļuva par viņas Latvijas Kultūras akadēmijas diplomdarba – animācijas īsfilmas Komēta (1997) – vadītāju. “Viņš bija dzīvesgudrs cilvēks, skolotājs ar lielo “S”. Esmu pateicīga viņam par to, ka šodien varu animācijā kaut ko radīt,” uzsver Māra Liniņa.
Galvenajā lomā – ģimene
“Tas ir stāsts par diviem lāču mazuļiem starp vīzdegunīgu sacelšanos, patīkamu nogurumu un vecāku rūpēm pasaulē, kas ir izveidota no vilnas – mākslinieciski radīta ar aizraujošu iztēli un mīlestību,” Berlīnes kinofestivāla vietnē berlinale.de rakstīts par latviešu animācijas īsfilmu, kurā galvenajā lomā ir lāču ģimene, savukārt otrā plāna tēlos ir iejutušās aitiņas, kas ada miega mākoņus.
Šīs pasaules māksliniece ir Ūna Laukmane, kura ikdienā darbojas grāmatu mākslā – viņa ir izdevniecības Liels un mazs mākslinieciskā redaktore. Ūna Laukmane ir radījusi ilustrācijas nu jau leģendārajam dzejnieces Ineses Zanderes dzejoļu krājumam Iekšiņa un āriņa (2002) ar baltu lācēnu uz vāka. “Tā ir sanācis, ka lāču tēls šad tad paviesojas manos darbos. Aktieris Kaspars Znotiņš savulaik teica, ka es strādāju lāču tehnikā,” smejas māksliniece. Viņa ir beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļu un turpina strādāt tekstilā.
Vairāk nekā pirms desmit gadiem Ūnai Laukmanei un Inesei Zanderei radās ideja par četriem auduma bērniem Lupatiņiem, kuru piedzīvojumi tagad ir skatāmi vairākās sērijās (studija Atom Art). Toreiz šie tēli tika radīti, attīstot vienkāršu rotaļas situāciju – ņemot ikdienišķus priekšmetus un spēlējoties ar tiem kā ar lellēm –, kas ir pazīstama katram bērnam. “Manus tēlus neizdevās iekustināt, tāpēc mākslinieks Reinis Pētersons pārņēma tos savā gādībā un pielāgoja animācijai,” atminas māksliniece.
Par īsfilmas Čuči čuči galveno izejmateriālu kļuva vilna, kuru filcējot izveidoti visi tēli un arī foni – tos varētu eksponēt kā patstāvīgus mākslas darbus. “Vilna ir ļoti piemērots materiāls, lai izveidotu gan vidi, gan tēlus – lāčus, aitas, bites – un vienlaikus lai izceltu vispārcilvēciskās vērtības, kas tiek atklātas šūpuļdziesmā: rūpes, mīļumu, savstarpējo sapratni, ģimeniskumu,” stāsta Ūna Laukmane.
Faktūras izteiksmīgums
Ūna Laukmane ir strādājusi ar foniem, savukārt animācijas tēlus vilnā rūpīgi veidojusi animatore Līva Piterāne, kuru Māra Liniņa ir nosaukusi par animācijas juvelieri. “Tas bija ilgs un sarežģīts process, kamēr mēs atradām īsto risinājumu, kā tas viss kustēsies un izskatīsies. Domāju, ka arī vizuālajā tēlā varētu būt iesprucis kaut kas no manis,” sarunā ar KDi atzīst Līva Piterāne. Viņa atgādina, ka animācijas kino veidošana nav tikai māksliniecisks, bet arī tehnisks process ar saviem noteikumiem. Lai nezaudētu materiāla faktūras izteiksmīgumu, filmas Čuči čuči varoņu tuvplāni, vidējie plāni un kopplāni ir panākti nevis ar kameras attāluma maiņu no fotografētajiem varoņiem, bet gan ar varoņu figūrām atšķirīgā lielumā. “Paši mazākie? Tādi, lai nebūtu jāstrādā ar pinceti!” smejas Līva Piterāne.
Iepriekš viņa ar studiju Atom Art ir sadarbojusies pilnmetrāžas animācijas filmas Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi veidošanā. Tā radīta datoranimācijā, savukārt filma Čuči čuči ir tapusi t. s. stop motion tehnikā. Patlaban animatore jau veido nākamo projektu – smilšu animācijas tehnikā. “Nekas nepaspēj apnikt! Šīs dažādās tehnikas ir motivācija strādāt un pilnveidoties,” apgalvo Līva Piterāne.
Filmas Čuči čuči radošajā komandā ir strādājuši arī pieredzējušie animatori Mārtiņš Dūmiņš un Kristīne Zvirbule, komponists Jēkabs Nīmanis un skaņu režisors Ģirts Bišs, radošais producents Edmunds Jansons, producentes Sabīne Andersone un Ieva Vaickovska. Darbs ir nominēts Nacionālajai kino balvai Lielais Kristaps divās kategorijās – Labākā animācijas filma un Labākais animācijas filmas mākslinieks. To varēs noskatīties Nacionālās kino balvas festivāla animācijas seansā 26. februārī plkst. 14 kinoteātrī Splendid Palace.